Kad turku pipāri noziet, tā zīve vasara nāk
un sienāži savās no kļavās.
Ja vaizgūtnēm spēlēt, tad sāk,
kad papāris uziet bez siediem,
kad puiši kā nekūt recījant.
Tad jāņun atspūties uz kalniem,
sāk pulcēties vienu tad viet,
un vasaras daļuma aburts,
cilvēks tad kļūst,
pārpiedzi skaists,
tad svīkas būs,
klapatas ķildas,
kā gājstoši dievus,
dūmei gliz gaist.
Un vasaras vīdū tad stāvēt,
i katram ilgojums jauks,
tad zeme ir tīra un svētā,
un augstās ir tevēs sujums.
Un vasaras daļuma aburts,
cilvēks tad kļūst,
pārpiedzi skaists,
tad svīkas būs,
klapatas ķildas,
kā gājstoši dievus,
dūmei gliz gaist.
Katur kopīt pāri nu azi,
tad tā zīme vasara nāk,
un sienāži savās nu pļavās.
Ja vairs būt nem spēlēt, tad sāk,
kad paparbēs uziet bez ziediem,
kad puiši kā nekutriciet,
tad jāņunakt spūķēs uz kalniem,
sāk pulcēties vienu tad viet, un vasaras
daļuma aburts,
cilvēks tad kļūst,
pārpiedzi skaists,
tad svīkas būs,
klapatas ķildas,
kā gājstoši dievus,
dūmei gliz gaist.
Un vasaras
daļuma aburts,
cilvēks tad kļūst,
pārpiedzi skaists,
tad svīkas būs,
klapatas ķildas,
kā gājstoši dievus,
dūmei gliz gaist.