Kad vasaras ceļos,
nes tevi vēji,
Ja trauncies tu,
kur jūra dzied un priede šalds,
Un vakaros vēlos
tu saproti spēji,
Kā manis pietrūks tev un sirds kā sāp.
Tu palieks parādā man tādā vasarā,
Tās dienas topās atņotās,
Du lomas labākās un glāzdus mīļākos.
Tu palieks parādā man tādā vasarā,
Tu vardu teiks man,
un tādīs,
Kas paliekt neesacīs.
Kad vasaras rītā
tu redzēsi jūru,
Tad skumsi tu
par visu to,
kas bījis mums.
Un pusnaktī melnā
tu gaidīsi soļus,
To skuru sirds starpsitiem pazīdmā.
Tu palieks parādā man tādā vasarā,
Tās dienas topās atņotās,
Du lomas labākās un glāzdus mīļākos.
Tu palieks parādā man tādā vasarā,
Tu vardu teiks man,
un tādīs,
Kas paliekt neesacīs.
Tu palieks parādā man tādā vasarā,
Tās dienas topās atņotās,
Du lomas labākās un glāzdus mīļākos.
Tu palieks parādā man tādā vasarā,
Tu vardu teiks man,
un tādīs,
Kas paliekt neesacīs.
Tu palieks parādā man tādā vasarā,
Tās dienas topās atņotās,
Du lomas labākās un glāzdus mīļākos.