Vēl tās augums kaisē kvēlo, vēl jau tālu rīts,
un pār tevi lēns,
kā miglā slīd,
mans glās tu zīts.
Nesolu es tevi mūžu mīlēt,
banāli un lēti šie tās man.
Līdz simtdievu paršona, tie lai tā nepāriet,
Tavu krūšu gauzā, ar trummanes lūpa skur,
Nožēla lai paliek tiem, kas spēlē,
banāli un lēti šie tās man.
Kas, ka mums pāriet paliks,
atmiņas kā tauriņi,
Vēl gaisnu tie,
kā apbūs šilīdos un kumsā pazudīs.
Es tevi mīlu tikai šonakt,
un vairāk neceru,
Kā no mērbējuši pārzemi,
naktis sūta tik,
mēr tevi pielūdzu.
Nāc, nāc, vēl jau nakts,
tik, mēr tevi pielūdzu.
Hei, hei, ne tēlo,
šī nakts vien jāizcīlo.
Rīts un tu aizē viena,
uz mani neatskārties vairs,
Zinu,
nav vērts man saukt,
vai brāsīt,
paliks mums tik šī nakts.
Es tevi satiku uz ielas,
pie kādā mazā krodziņā,
Tie smedzi,
te tikai cigareti lūdzi,
mani nepazinībais.
Nāc, nāc, vēl jau nakts,
tu mani nepazinībais.
Hei, hei, ne tēlo,
šī nakts vien jāizcīlo.
Tā tā uz augums kaisi vēl, o vēl jau tālu rīts,
Un pār tevi lēns,
kā miglēs slīd,
mans glāz tu zīts.
Nesolu es tevi mūžu mīlēt,
pār nāvi un lākus švietās man.
Nāc, nāc, vēl jau nakts,
tu mani nepazinībais.
Hei, hei, ne tēlo,
šī nakts vien jāizcīlo.
Nāc, nāc, kāmēr nakts,
tu mani nepazinībais.
Hei, hei, ne tēlo,
šī nakts vien jāizcīlo.