Kad cēļbekāsis atkal aiztrauc tālēt
Un, kaņāda vairāk ogurdinās tā
Kad darbam darbu cenot dienas vālej
Un meldi, meldi manā mājā nāk
Kad gadu smagumas sāpēj iekrīt plecos
Un arvien viežāk nākas skarbam būt
Kad atkal jāstiek aizpriedumos vecos
Kad nākas vairāk zaudēt nekā gūt
Kad atceros esmi glātītās mājas,
Kur līdz ar saulimā de kājas auļ
Es atceros tās tālās lauku mājas,
Kur gastās baltāk reklārudus pļauj
Pēc tā,
ko sajūtu,
es atkal krūtīs Un zīves tīgas skaļāk skanēt stāk
Man atkal atso tālu gaitu jūtīs Jau rīta blāz man ceļu rādīt nāk
Ar bažām savu bērnu acīt raugus Kad viņas skaļi
bezbēdīgas meik Vai spēķ viņiem tālāk lieliem augos
Nod mājas, kuras spēkus ir dīlej
Kad atceros esmi glātītās mājas,
Kur līdz ar saulimā de kājas auļ Es atceros tās tālās lauku mājas,
Kur gastās baltāk reklārudus pļauj
Kad atceros esmi glātītās mājas,
Kur līdz ar saulimā de kājas auļ Es atceros tās tālās lauku mājas,
Kur gastās baltāk reklārudus pļauj