Dola,
mēs traucu uz vedēsīm,
kur zvaigzas pavienai krīt,
kur laime un satņi lēni klausi mani atradīs.
Nē,
tu sevi aizmākuņiem,
kur smiekle un lietas slīst,
kur vēnes pa noktīm skumst,
kur ītus vārdu sagādīt.
Viedri,
sirds manas ita šaulas,
pazaudēju sīs,
tālā eju pēstīgais viena pati tagad un trepās.
Viedri,
sirds manas ita šaulas,
pazaudēju sīs,
tālā eju pēstīgais viena pati tagad un trepās.
Es, meitiņa, kādu vazīt, lalalalalala.
Es, meitiņa, kādu vazīt, lalalalalala.
Es, meitiņa,
kādu vazīt, lalalalalala.
Es, meitiņa, kādu vazīt, lalalalalala.
Tagad tu esi skaidrūr,
man nav pats vairs jātālūr,
es zvaidu un ieglīju te pa zem japaņu.
Vā, rudējo pa mākuņiem,
pa valpiem un sapņētīm,
tik ilgi līdz nebesīs,
bez zemi kādreiz atiksies.
Viedri,
sirds manas ita šaulas,
pazaudēju sīs,
tālā eju pēstīgais viena pati tagad un trepās.
Viedri,
sirds manas ita šaulas,
pazaudēju sīs,
tālā eju pēstīgais viena pati tagad un trepās.
Es, meitiņa, kādu vazīt, lalalalalala.
Es,
meitiņa, kādu vazīt, lalalalalala.
Es, meitiņa, kādu vazīt, lalalalalala.