Nāc,
nāc, māmiņas, iz tavā naigi,
Vērpjot ratiņš tik klusiņām rūc,
Dārzā vēzmiņa atskantīt maigi,
Liegu sapnīšus krēslā tik dūrts,
Un,
kad nāk atbiņā,
man laiks pilns cēlu jūtu,
Bērnu dienas pirmais skulc, kas kārst ik vēl,
Vecais ratiņ cik jauki gan būtu,
Senā jaunībā atgriezties vēl,
Pataupī jaunībās cirkstīt,
Atkad caulē aiz mākoņi atslīd,
Uz smaidi māko nevienā,
Lai skrējot viņš priecīgs var būt.
Pataupī jaunībās cirkstīt,
Atkad caulē aiz mākoņi atslīd,
Uz smaidi māko nevienā,
Lai skrējot viņš priecīgs var būt.
Nāc nāc māmiņas iz tavā naigi,
Vērt jod ratiņš tik klusiņām rūc,
Dārzā vēzmiņa atskantīt maigi,
Liegu sapnīšus krēslā tik dūrts,
Un gan nāk atmiņām laiks pilns cēlu jūtu,
Bēgu dienas pirmais skūtiskas karsti kvēl,
Lecais ratiņ tik jauki gan būtu,
Senā jaunībā atgriezties vēl.