Kad norinst vējš un sārta saule riet,
Es vēlos glāzē labu vīnu liet.
Tas vīns ir sēns,
kā aizmirsts noslēpums,
Kas laiku atgriezt vien
uz brīdi atļauj mums.
Plīst mūsu glāzē sārts un sāmtains sarkān vīns,
Tavs acs uzskats,
kā atvarstums un ļoti dzieļš,
Un pieskāriens, kā kliedziens klusumām,
Bija mūsu nakts, kā negaiks vasarām,
Plīst mūsu glāzē sārts un sāmtains sarkān vīns,
Tavs acs uzskats,
kā atvarstums un ļoti dzieļš,
Un pieskāriens,
kā kliedziens klusumām,
Bija mūsu nakts, kā negaiks vasarām.
Bet nakts jau gaist un sārta saule aust,
Tā bija reiz un nebūs nekad vairs,
Vien paliks vīns, kas skumjas projām cīs,
Tas mūsu atmiņas
reiz atkal uzjundīs,
Plīst mūsu glāzē sārts un sāmtains sarkān vīns,
Tavs acs uzskats,
kā atvarstums un ļoti dzieļš,
Un pieskāriens,
kā kliedziens klusumām,
Bija mūsu nakts, kā negaiks vasarām.
Plīst mūsu glāzē sārts un sāmtains sarkān vīns,
Tavs acs uzskats,
kā atvarstums un ļoti dzieļš,
Un pieskāriens,
kā kliedziens klusumām,
Bija mūsu nakts, kā negaiks vasarām.
Ja notiks tā,
tad kādreiz dzīvē paliksi tu viens,
Tu ilgi neskumsti,
bet atceries tos brīžus skaistākos,
Ko tikai mīlestība spēj tev dot,
Bet laiks,
bet laiks jau visas sāpes ciedēt prot.
Plīst mūsu glāzē sārts un sāmtains sarkān vīns,
Tavs acs uzskats,
kā atvarstums un ļoti dzieļš,
Un pieskāriens,
kā kliedziens klusumām,
Bija mūsu nakts, kā negaiks vasarām.
Plīst mūsu glāzē sārts un sāmtains sarkān vīns,
Tavs acs uzskats,
kā atvarstums un ļoti dzieļš,
Un pieskāriens,
kā kliedziens klusumām,
Bija mūsu nakts, kā negaiks vasarām.