Tu taču, tu sen jau mani zinīt, par maz man jau vienkārši grib, man vajag, man vajag varēt vīksnīt, kas septiņās krāsās, krāsās zīp.Man vajag debesu cīles, no tavām acīm, acīm dzērt, un nemierā bezgalības, ko septiņās krāsās, krāsās tvērt.Man vajag, man vajag tavas rokās.Kā spārnus pāri sev sēkt, un cirdī kā darā vīksnīt, likt septiņās krāsās zīp.Man vajag, man vajag tavas rokās, kā spārnus pāri sev sēkt.Un cirdī kā darā vīksnīt, likt septiņās krāsās zīp.Tu teču, tu sen jau mani zinīt, par maz man jau vienkārši grib, man vajag, man vajag stīvot.Es vērā vīksnēm, kā drāsās zīp.Man vajag, man vajag tavas rokās.Kā spārnus pāri sev sēkt, un cirdī kā darā vīksnīt, likt septiņās krāsās zīp.Man vajag, man vajag tavas rokās, kā spārnus pāri sev sēkt.Un cirdī kā darā vīksnīt, likt septiņās krāsās zīp.Tu, tu, tu, tu sen jau mani zinīt.Tu, tu, tu, tu sen jau mani zinīt.Tu, tu, tu, tu sen jau mani zinīt.Tu, tu, tu.