Kad vakar blādmu sārtu gaismu lej,
Pa šaurām ievā mien tu līkstu hej,
Pīstskārtnes tav skatiens pēkšņi stāj,
Nu tās tev pretī skaista meiķa māj,
Tev doma strauji griezties sāktu līt,
Kā satikt viņu un kā iepazīt,
Jā sapņu uzredzīt tikai viņu vien,
Tiemoka tevi katru mīļu dien.
Šī skaista sāsis,
šī sātas lūpas,
Pie tevis domāsi katru dien,
Šī skaista sāsis,
šī sātas lūpas,
Tās nevar aizmirs nekad neviens,
Un tā ir katru dienu lūdzies tu,
Kaut īsu brīdi viņu redzētu,
Tev drūzmas pietiktu tā ir pietplau,
Pat varbūt spētu viņu uzrunā.
Te kādu nakti brīnums tās tev šķiet,
Pat umšu hielu, vēdzi viņa hiet,
Bet kas tev liec, daļa tūlītis teikties klā,
Un kas tev liek uz vietas tūlītis tā,
Tev šajā brīdī skumjās nodrēsīts,
Jo blakus viņai nevis tu vecīts,
Vien neon gaismā viņas lūpas smeik,
Un tā vien auga kur pir šo nateik.
Šī skaista sāsis,
šī sātas lūpas,
Pie tevis domāsi katru dien,
Šī skaista sāsis,
šī sātas lūpas,
Tās nevar aizmirs nekad neviens.
Te kādu nakti brīnums tās tev šķiet,
Pat umšu hielu, vēdzi viņa hiet,
Bet kas tev liec, daļa tūlītis teikties klā,
Un kas tev liek uz vietas tūlītis tā,
Tev šajā brīdī skumjās nodrēsīts,
Jo blakus viņai nevis tu vecīts,
Vien neon gaismā viņas lūpas smeik,
Un tā vien auga kur pir šo nateik.
Šī skaista sāsis,
šī sātas lūpas,
Pie tevis domāsi katru dien,
Šī skaista sāsis,
šī sātas lūpas,
Tās nevar aizmirs nekad neviens.