Tava karaļvalsts ir šodien slēgtā,
Visos pūksteņos enklusums rās,
Tālu melīdz spožam saules lēgtām,
Kādam sapņotam, bet neredzētām.
Un tu klīsti viens, kā no maldījas bērns,
Tavas dziesmas pazūd aklā tumsā,
Tomēr paliks viena klusa nedziedātā,
Tādas tikai mūsu sirdīs, kā...
Un, kad pūksteņi izsād sabu gaitu,
Katrs zobrads griezties dejā sāks,
Saules tādī ievilk siltu smaidu,
Kad noskumu šie akali smaidīt nāks.
Un, kad pūksteņi izsād sabu gaitu,
Katrs zobrads griezties dejā sāks,
Saules tādī ievilk siltu smaidu,
Kad noskumu šie akali smaidīt nāks.
Un tu beidzot atgriezīsies mājās,
Tur visatkal saules staros tīts,
Tur ar dziesmu dziesmas sarunājās,
Tur ik vienam atkal labi iet.
Un, kad pūksteņi izsād sabu gaitu,
Katrs zobrads griezties dejā sāks,
Saules tādī ievilk siltu smaidu,
Kad noskumu šie akali smaidīt nāks.
Un, kad pūksteņi izsād sabu gaitu,
Katrs zobrads griezties dejā sāks,
Saules tādī ievilk siltu smaidu,
Kad noskumu šie akali smaidīt nāks.
Tā, un kā raļa valsts ir šodien slēgta,
Visos pūksteņos sen klusums rās,
Alu vēl līdz spožam saules slēgtam,
Tikai kopās sagaidīts tās nāks.