Mās,
mēnis nav tikai miers,
viens,
tas tik apaļs un liels,
ne jau nozaudēts miegs,
ne jau trāpēts ka lieks,
tas tik viens,
kliels,
tam ir bail tikai būt,
tam ir bail tikai beigt,
ne pamēm,
kad nakts māns
salēm ieravers, nav māns
dienām skaitas,
nav
ne jau deļ baltiem māk un salniem, tā dzies,
tādēk
karsta ka flovīdā, no mazaka tad diena tā skrie,
virs mūns, virs mūns,
virs mūns, virs mūns,
virs mūns
Mās,
zvaigznes nekrietāk plat,
tās,
tās bija mirds savādāk,
kam lai vēl pastāst to, kā man žēl tās
mās,
sivžēl,
kā gribi atrast,
ēd tās plaukstās un mēs tāpat vien,
lai skrie
lai skrie,
tāpat vien,
lai skrie,
tāpat vien,
lai skrie
Mās,
mēns nav tikai mīrs,
viens,
tas tik apēžs un liels,
ne jau nu zeldēts mīksls,
ne jau tāpēc,
ko lieks,
tas tik viels,
tik liels,
tā mēr baigi tikai būs,
tā mēr baigi tikai dekts,
ne pārēj!
Tā tas mās,
tā tas mās,
tā tas mās,
tā tas mās
Čū,
čū, čuu, čuuuu, čū, čū, čū, čū, čuu...
Šai man
žēl tās mās stāsta tu,
builder's statements un kaut,
kur uzmines un tas visš wipedlainies musica!
whisk up a joint anemia!