Vai tas ir liktenis, vai tas ir kāds spēks?
Bija tāds moments.
Es no rīta agri,
saule vēl nebija lēkus,
es nesu musuras uz savu blāķi,
un manī pie mājas kļava.
Un tā kļava nolūza,
tā ir momenta,
kad es nesu biju.
Nebija jau nevēja, nekādā.
Tas ir neilgi tagad.
Un viņš man uzkrita virsā.
Bet ne ilgu lūži,
bet tikai tas milzīgais lapu,
vilnis,
tas man uzgāzās.
Nosita, tad pat uzļēmes.
Tagad es cēlo saukšā domāju,
ka dzīve nebija vienmēr biežķīgi sola apakaite,
man tas viss var uzkrista.
Tagad vēlāk es dabūju dzirdēt,
ka tajā rītā ir nomiris knabe Dainis.
Dainis jaunībā un visā kokos laikā man ļoti kā virjens patika.
Viņš nebija nebrūgāns, nemīdākais, nekas.
Mēs bijām desmit,
un visām viņš mums ļoti patika.
Un kas tas ir,
kas var nolaust koku un uzgāzt man virsā bez vēja,
taisni tajā laikā, ka Dainis nomir.
Nu,
nezinu, kā tas tāļa nāk.