Kādēļ tik stēļīgi man ir atlišojies skats?
Vai tiešām pienācis man smēlais mūža kāds?
Kas tagad atliek man vai smagi nopūsties?
Un savā nespētā it visiem atzīties?
Bet tas, kas bāja mītīm, ir dzīvēt palasīties.
Tas zināt gaužāk maz, tas zināt gaužāk maz.
Jo tikai nelaimē tie vārti īstāk tie.
Uz dzīvi atvēras, uz dzīvi atvēras.
Ei!
Nevajag mierināt.
Ei!
Jāreiz uz balīdzei.
Ei!
Man nekā nespēja.
Ei!
Ei!
Jāreiz uz sāpīgā.
Ei!
Rūci melk uz spleša.
Ei!
Nevajag mierināt.
Ei!
Ei!
Ā, ā, ā, ā.


Ei!



Kad e tik sāpīgi man šobrīd atsismē?
Vai savu nedienu ieksevis man viržā?
Kas tagad atliep man sev līdz šo Pēlnu spēli?
Un visiem atzīvīs, ka nav vairs dzīvot veids?
Ej, nevajag mierināt, ej, jāreiz uz palīdzi, ej, man nekā nesmējāt, ej.
Ej, jāreiz uz sāpīgā, ej, brūknāk uzklēšāt, ej, nevajag mierināt, ej.
Ej, nevajag mierināt, ej, jāreiz uz palīdzi, ej, man nekā nesmējāt, ej.
Ej, nevajag mierināt, ej, jāreiz uz palīdzi, ej, man nekā nesmējāt, ej.
Ej, ej, ej, ej, ej, ej, ej.
Ej, ej.
Ej, ej.
Ej, ej, ej, ej, ej.