Rūzes baltā skures,
Tu man kādreiz sniedzi,
Zīdējai, kad trūjā aizgāji,
Kaut arī dītušes tās rūkās,
Tu,
Rūzes,
vēl cieši,
Jūtasim visku Tu man atstāji.
Neticu,
ka Tavarīs gaismīlā,
Janat kaut ar mūs kopā savēdīs.
Neticu,
ka Tavarīs gaismīlā,
Jan tu nav sidrīs,
Jan tu nav sidrīs,
Un mūsu mīlā visas kūrnies Tālu plūjā dzīs.
Rūzes vītušas, nu prūjā man sviedīšu,
Tāpēc visas mūsu nedienas.
Kas pagājis,
tu arī ātri aizmiesīšu,
Par jaunu sācni mēs, nu arī dienas.
Neticu,
ka Tavarīs gaismīlā,
Janat kaut ar mūs kopā savēdīs.
Neticu,
ka Tavarīs gaismīlā,
Jan tu nav sidrīs,
Jan tu nav sidrīs,
Un mūsu mīlā visas kūrnies Tālu
plūjā dzīs.
Neticu,
ka Tavarīs gaismīlā,
Janat kaut ar mūs kopā savēdīs.
Neticu,
ka Tavarīs gaismīlā,
Jan tu nav sidrīs,
Jan tu nav sidrīs,
Un mūsu mīlā visas kūrnies Tālu plūjā dzīs.
Jan tu nav sidrīs,
Jan tu nav sidrīs,
Un mūsu mīlā visas kūrnies Tālu plūjā dzīs.