Viņas galvas vaiks nespēlējās
Ap mēnes galvu rodājās
Kā māsi bērni savā pasaulē
Tu neskaties tādēpēsīs
Kā mēnes sēdzīgs mēnesī
Un apmondies,
tās lēdus zied sāks kust
Jau lēdus ziedz tev rogā plauks,
no tavas eltas tam nenosaut
Un lielais lācis greizos ratos brauks
Zīt zelta starja mēnes spoš,
tā skats ir tajā nezinoš
Un mēnes sēdzīgs,
tālīdzies, tāls prāts Ieklausies,
kāds tevis sauc Iekas kakāds,
prātu jauc Un mēnes darb,
todies turputu
Jau pretī zvaigžņu gaisma skrei Tu ilgi ej,
bet neēzej Un mēnes gaisma tevi tā vārtsauks
Jūs gaunas vaigs nespēlējās,
ap mēnes galvu rodājās,
kā mazi bērni savā pasaulē
Un es skaties,
kā bevensīs,
kā mēnes sēdzīgs,
mēnesī Un apmodies,
tāls lēdus zied sāks kust
Jau netevs sātums pamali,
bet mēnes gaisma nebali Un stāvīt kā apbocēni mīks
Jau ātrāk un greizos raptos kāp,
tik par ātru ārā neizkāp Un mēnes gaismas gūstā nepalvienas
Jūs gaunas vaigs nespēlējās,
ap mēnes galvu rodājās,
kā mazi bērni savā pasaulē
Un es skaties,
kā bevensīs,
kā mēnes sēdzīgs,
mēnesī
Un apmodies,
tāls lēdus zied sāks kust
Un apmodies,
tāls lēdus zied sāks kust
Un apmodies,
tāls lēdus zied sāks kust
Un apmodies,
tāls lēdus zied sāks kust