Aizbērkļūti gribas prom no garlaicības,
Mūzika, kur nepārstāj.
Ar liepāju vai cēsis, vietam asvarīga,
Garām ļaudīm traucu šonakt,
Kā naktstāvniņš pie lampas.
Projāmnes ar strāmi, krogus un bankas.
Iesākumā rāmāks,
neieleidžos drāmās,
Ir jaunācies nožālots.
Skatos viens jau knābā,
grīļojas pie bāra,
Pasmaidu par gulētāju,
kam vakarsen jau beidzies.
Gadās tā, ja nedomāju, tik steidzies.
Un beigšķi savienokā tāls runā ar tevi.
Tu man ir augies tā, kā nesa jutu vai zemi.
Nāc, ko vārt man,
mūs nebūs nek pa ciešu.
Nāc, ko vārt man,
ja nenāc, iesiešu.
Izvēlē man nepaliek, atliek tikai klāteliet.
Pat jau divu domīgi šķiet,
pie bānas sipskā dzīvjāt.
Nāc, ko vārt man,
mūs nebūs ne pa ciešu.
Nāc, ko vārt man,
ja nenāc, iesiešu.
Nogaidu vien mirkli,
pieceļos un eju,
gadāmais teidzies pirms kādais.
Krūtīs ir tik silti,
nodzves uz deju,
tu piecelies un pai jau tādiem,
kāpēc tādīl cinājos.
Bagūtelku atbildēt vai es nav vajas.
Ponslipri ilgi skaistlā tāls runā ar tevi,
uz viena viļņā kopā atstājām bez sevi.
Nāc, ko vārt man,
mūs nebūs ne pa ciešu.
Nāc, ko vārt man,
ja nenāc, iesiešu.
Izvēlē man nepaliek,
atlīk tikai klātel iet,
bet ja divi domīgi šķiet,
pie pānas it skan ciet.
Nāc, ko vārt man,
mūs nebūs ne pa ciešu.
Nāc, ko vārt man,
ja nenāc, iesiešu.