Kādreiz tu mans nieci,
rozes,
Gribi pati ziedēt plauk,
Bet tik jau, kas tā šīs rozes
Esi dārgs man zivē draugs.
Rozes sirdi priekunās,
Zinu, cik tu dārga man,
Bet, svini,
man griet viņa vien, Tik pat skaista būs arvien.
Rozes sirdi priekunās,
Zinu, cik tu dārga man,
Bet, svini,
man griet viņa vien, Tik pat skaista būs arvien.
Lai cik mazrunīgs tu būtu,
Zinu, ko tu teiks ir īti,
Visas jau,
kās debes vaigznes Tev pie kājām nonesis.
Rozes sirdi priekunās,
Zinu, cik tu dārga man,
Bet, svini,
man griet viņa vien,
Tik pat skaista būs arvien.
Rozes sirdi priekunās,
Zinu, cik tu dārga man,
Bet, svini,
man griet viņa vien, Tik pat skaista būs arvien.
Rozes sirdi priekunās,
Zinu, cik tu dārga man,
Bet, svini,
man griet viņa vien, Tik pat skaista būs arvien.
Rozes sirdi priekunās,
Zinu, cik tu dārga man,
Bet, svini,
man griet viņa vien,
Tik pat skaista būs arvien.
Tik pat skaista būs arvien.