Mīla nāk un mīla ir,
Nesakot pat kur,
Viena, viena tā īstā zit,
Sapņi sauc mūs tur.
Mīla tādus ceļus zin,
Kā vār sirdī sirds,
To kāpēc nāk un projām ir, To viņai jau tā iet.
Mīla nāk un mīla ir,
Tu zini,
tu un es,
Ej, gurps sirds, tev doties liet,
Turp, kur ilgas nec.
Mīla sāk
un ievainot,
Sirdi atbruņot,
Un tomēr mīlu vienīgu,
Kā elpu lūdzu es.
Mīla nāk un mīla ir,
Tad nedrīkst zaldēt turp,
Ej, gurps sirds, tev doties liet,
Neteic,
it nekur.
Mīla visus ceļus zin,
Kā vār sirdī sirds,
Bet viņa nāk un projām ir,
Un
vienmēr negaidot.
Bet viņa nāk un projām ir,
Un
vienmēr negaidot.
