Es viņu sati, kur reiz kādās laukudejās,
Tur viņa dejoja un vāls izbija jauks,
Bet viņai līdzi bija vecāki un brālis,
Vēl divas draudzenes un liekas arī draugs.
Es tomēr saņēmos un viņu uzrunāju,
Un viņas smaidot teica,
Līga mani sauc,
bet tā kā blakus bija,
Visi viņas radī,
kas tālāk notika, Es neatceros daudz.
Līga,
tik vien kā līga,
Tik vien kā līga,
skaists ir tavs vārds.
Tik vien kā līga,
tik vien kā līga,
Skaists ir tavs vārds.
Tik vien kā līga,
tik vien kā līga,
Tik vien kā līga,
skaists ir tavs vārds.
Tik vien kā līga,
tik vien kā līga,
Tik vien kā līga,
skaists ir tavs vārds.
Kad atkal
vērus savas zilās acis vaļā,
Es dzirdēju visu apkārt, cirēnas kā kauc,
Un manā sejā vērās daļā medmāsiņā,
Kad viņam maigi teica,
Līga mani sauc.
Un kad pēc daudziem gadiem sēdēju pie ūkbes,
Apkuru laibinieki prom uz juru brauc,
Pie mani zelta zildīņa tād piepeldēja,
Un es jau zināju, kā viņu tagad sauc.
Līga,
tik vien kā līga,
Tik vien kā līga, skaists ir tavs vārds.
Tik vien kā līga,
tik vien kā līga, Skaists ir tavs vārds.
Tik vien kā līga,
tik vien kā līga,
Tik vien kā līga, skaists ir tavs vārds.
Tik vien kā līga, tik vien kā līga,
Skaists ir tavs vārds.