Kādreiz laimējās,
tev būt par dārznieku rūzien,
Tu būt,
lūkoties uz tām,
sākt gāt kūpt un baudīt.
Bet tad kādu dien,
tur aibūt tāureni dārza sapikī,
Vējies paturēt un noglāztīt.
Domā, neturi lai, lai jau aizlido lai,
Viņa mūs ir pīkīs gaida,
Tu jau citur tumē, neturi lai,
Lai jau aizlido lai,
Viņa mūs ir pīkīs tur debesis.
Var jau būt,
ka tu vieglos pārnīmos pēt un nesalaust,
Plaukstu pavērtu
ļautu mazliet saules.
Skuntu tāurenis no apastavējās izbalētu zīts,
Iemīlēj, paturēt vai ieslondzīt.
Domā, neturi lai,
lai jau aizlido lai,
Viņa mūs ir pīkīs gaida,
Tu jau citur tumē,
neturi lai,
lai jau aizlido lai,
Viņa mūs ir pīkīs tur debesis.
Domā, neturi lai,
lai jau aizlido lai,
Viņa mūs ir pīkīs gaida,
Tu jau citur tumē, neturi lai,
lai jau aizlido lai,
Viņa mūs ir pīkīs tur debesis.
Debesis.