Ak, kalīrīts,
un stāv aiz taviem vārtiem,
Aicīnot līdz,
aizstrēdē viņiem kalniem,
Noticī man,
kā vecam labam burvim,
Ja aiziet tev caur aizvērtājām durvīm.
Šodien ar mani tu būsi jau vēlīs,
Okējās dēbēs īsmā,
ko niz balsts azerā,
Un tu brīnīsies kā varbūt tā,
Kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc neticī vēl?
Tu man!
Kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc neticī vēl?
Tu man!
Es tev izdēļ vēl vairāk varu dzirdīt,
Un tikai tev
kā durvis atvērt sirdīt.
Šodien ar mani tu būsi jau vēlīs,
Okējās dēbēs īsmā,
ko niz balsts azerā,
Un tu brīnīsies kā varbūt tā,
Kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc neticī vēl?
Tu man!
Kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc neticī vēl?
Tu man!
Kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc vēl,
kāpēc neticī vēl?
Tu man!
Kāpēc vēl, kāpēc vēl,
kāpēc vēl neticī vēl?