It kā no atviņām,
kripa atviņu neziņā,
un tavu prātu,
prātu jauc
Un kādai vakarā aizēj pārstraigāt,
viņa nē nā pret divās
Tu, kos diktumš, no tavām acīm,
vēl viens tas,
viens maldās pa ielām
Un tu ar mieru atdot visu,
lai reizi vēl viņus apikdu
Kā no atviņām,
kripa atviņu neziņā,
un tavu prātu,
prātu jauc
Un kādai vakarā aizēj pārstraigāt,
viņa nē nā pret divās
Redzi, kādēļ tu taide bez slogā,
vēselē tā, ko sejā tu smēji Sen
viena tā atmiņu ceļā,
mīlā,
ko tev vairs neaizspiek
Lik tev skārcēļš, kur tev jāzaudē visu,
un par to galā tik vien četras pēdas
Kur tā tu ceri vēl,
vai tā tev viņas šēl,
gan jau reiz citā gadā
Kā no atviņām,
kripa atviņu neziņā,
un tavu prātu,
prātu jauc
Un kādai vakarā aizēj pārstraigāt,
redzi,
viņa nē nā pret divās
Lik tev skārcēļš, kur tev jāzaudē visu,
un par to galā tik vien četras pēdas
Kur tā tu ceri vēl,
vai tā tev viņas šēl,
gan jau reiz citā gadā
Kā no atviņām,
kripa atviņu neziņā,
un tavu prātu,
prātu jauc
Un kādai vakarā aizēj pārstraigāt,
redzi,
viņa nē nā pret divās
Tikai nesaki man,
ka es vainīgs kā tā,
bija toreiz rudens vakars,
un man spēka tik daudz
Rudens vakars bija vēls,
un man spēka tik daudz,
man bija man spēka tik daudz
Lik tev skārcēļš, kur tev jāzaudē visu,
un par to galā tik vien četras pēdas Kur tā tu ceri vēl,
vai tā tev viņas šēl,
gan jau reiz citā gadā
Kā no atviņām,
kripa atviņu neziņā,
un tavu prātu,
prātu jauc Un kādai vakarā aizēj pārstraigāt,
redzi,
viņa nē nā pret divās
Lik tev skārcēļš, kur tev jāzaudē visu,
un par to galā tik vien četras pēdas
Kur tā tu ceri vēl,
vai tā tev viņas šēl,
gan jau reiz citā gadā
Kā no atviņām,
kripa atviņu neziņā,
un tavu prātu,
prātu jauc
Un kādai vakarā aizēj pārstraigāt,
redzi,
viņa nē nā pret divās
Un kā no atviņām,
kripa atviņu neziņā,
un tavu prātu,
prātu jauc
Un kādai vakarā aizēj pārstraigāt,
redzi,
viņa nē nā pret divās