Viss atpakots un salikts maisā,
Cerība ar neziņu maisās,
Gribu vēl palūgt tev pagaidīt
Un nākotni nesamīt.
Nāc ar mani svaigā gaisā,
Domas kopā labāk raisās,
Atsis ciet nebaidies, pusticies,
Ja ticēsi izdosies.
Un man, man gribas sevi tev vairāk no,
Un man, tādu sapņu sļauj piedzīvot.
Vakar dien tu uzcēli sien,
Tomēr atstājies sev lodziņu vienu,
Gaisma degne nodzies, var jau būt,
Var jau būt, ka sirds vēl jūt.
Sirds akmenī es iekaut cieti,
Man skanēs klavieris vien, kamēr tu dziedi.
Ciesma tā klusumā tālu skanu,
Tālu līdz horizontu.
Un man, man gribas sevi tev vairāk no,
Un man, tādu sapņu sļauj piedzīvot.
Un man, man gribas sevi tev vairāk no,
Un man, tādu sapņu sļauj piedzīvot.
Tā uz sapņas kā piedzīvo.
Gribas vēl to, gribas vēl to, piedzīvo.
Gribas vēl to, gribas vēl to, piedzīvo.
Gribas vēl to, gribas vēl to piedzīvot
Gribas vēl to, gribas vēl to
Man gribas sevi tev vairāko
Gribas vēl to, gribas vēl to piedzīvot
Tāpēc es ļoti piedzīvot
Dievas vēl to, dievas vēl to, dievi un man
Tāpēc saprastāk, dievi un man
Dievas vēl to, dievi un man