Tas bija sen un laiks,
aiznes pieniņ pūkas,
Līdzi mākuņiem zilgajās debesīs.
Es atceros Tavu svaidu,
Kad Tu, Rokus, niedzimā,
Mūsu izlaiduma valstis Ilgi vēl atmiņās, kad
Es rakstu vēstules Jaunības rītiem,
Kas pilni ceriņu
Laimītiem sīkā.
Es atbildes varbūt vējš,
Kas Tavus matos spēlējās,
Un tā rītā Tevi noskūpstīt pēlējās.
Tik laprā bieži vizinos
Atmiņu laiviņā,
It kā straune mani nes esam divatā.
Bet vai mēs tiešām Laimīgi bijām,
Kas to zinās, kas to teiks,
Teikums vēstule palika nepabejts.
Es rakstu vēstules Jaunības rītiem,
Kas pilni ceriņu
Laimītiem sīkā.
Es atbildes varbūt vējš,
Kas Tavus matos spēlējās,
Un tā rītā Tevi noskūpstīt pēlējās.
Es rakstu vēstules Jaunības rītiem,
Kas pilni ceriņu
Laimītiem sīkā.
Es atbildes varbūt vējš,
Kas Tavus matos spēlējās,
Un tā rītā Tevi noskūpstīt pēlējās.
Đang Cập Nhật
Đang Cập Nhật
Đang Cập Nhật