Jaurīns lapas krāsot sāk un ziema tubojas
Ja mēs ar tevi divatā, mūs neizšķiras nevienas
Un liepas viedu teju dzērām mēs,
nemanām kā mirklī,
projām skrien
Jo ar sajām ir skaut,
kur pagādnē,
kur sapņi vien,
mūsu uzmīt
Šis klusums nedar tikai tev un man,
un citiem paliek noslēpumā brīvs
Tas zini mīļā nebeigsies,
bet tā,
ka pienāks rīts
Tāpēc,
kaut kādā
Putni lidot projām jau, dziesmas ņem lēplīds
Pēc mēs dzīvojām vēl vasarā,
kaut tāpkād sarmam irts
Un liepas viedu teju dzērām mēs,
nemanām kā mirklī,
projām skrien
Jo ar sajām ir skaut,
kur pagādnē,
kur sapņi vien,
mūsu uzmīt
Šis klusums nedar tikai tev un man,
un citiem paliek noslēpumā brīvs
Tas zini mīļā nebeigsies,
bet tā,
ka pienāks rīts
Mēs nebaidāmies it nekā, par rūpēns lietas līdz,
jo esam abi divatā, un tā būs arī rīt
Un liepas viedu teju dzērām mēs,
nemanām kā mirklī,
projām skrien Jo ar sajām ir skaut,
kur pagādnē,
kur sapņi vien,
mūsu uzmīt
Šis klusums nedar tikai tev un man,
un citiem paliek noslēpumā brīvs
Tas zini mīļā nebeigsies,
bet tā,
ka pienāks rīts
Un liepas viedu teju dzērām mēs,
nemanām kā mirklī,
projām skrien
Jo ar sajām ir skaut,
kur pagādnē,
kur sapņi vien,
mūsu uzmīt
Šis klusums nedar tikai tev un man,
un citiem paliek noslēpumā brīvs
Tas zini mīļā nebeigsies,
bet tā,
ka pienāks rīts
Ka pienāks rīts