Dārda dziesmiņa piemērota sniegam,
aizvejat atkārt snigs.
Jātuēji,
gitaj man tu nesapot,
Vai man ieglāk
piedot tev vai nepiedot?
Izgaisīs tā viņu vārdi pēdēj.
Lūdzu piedod,
bet nebošu es savādās.
Var būt kādreiz,
nejauša būs tik šānās.
Mazliet sāpēs,
bet cits neviens to nezinās.
Kasreiz bijis,
tas piedēt tikai tev un man.
Kuram vairāk,
kuram mazāk,
tom nezinu es tā.
Aizvejat atkārt snigs,
pēdējus nepaliks,
kaut kam nezinu,
kādēļ es tu.
Vienlāk man būs rīk, tevi negaidīt.
Tavus atvērt pārdus,
nelasītu kīp,
sejā balsam lipīt sniegs.
Tavas pēdēs aplaitas kā zudis prieks.
Stāvu es,
kā zemē, ties saudāds.
Un vēlāk, mīģais, sveicatētējāk.
Aizvejat atkārt snigs,
pēdējus nepaliks,
kaut kam nezinu,
kādēļ es tu.
Vienlāk man būs rīk, tevi negaidīt.
Tavus atvērt pārdus, nelasīt.
Aizvejat atkārt snigs,
atvērt pārdus, nelasīt.
Aizvejat atkārt snigs,
atvērt pārdus, nelasīt.
Valdies, aizvieno sirds un sniegā!