Mums ir apvāršņi divi,
kopā sāp liek to es gribi saplūdināt.
Mūsu man balto bildi ar krāsām centies atdzīvināt.
Kāds ar stiklotu rāmi,
tikai vari par sevi atgādināt,
bet manu glasnu jau ilgi vēl prasas sev piedūvināt.
Tu to vari,
vari,
vari,
vari teikt,
vari noglusēt.
Tu to vari, vari, vari, vari teist, notušēt.
Tu to vari,
vari,
vari,
vari teikt,
vari noglusēt.
Vari noglusēt.
Nesmu kļūti jūsies,
ne mani gurni tevi hitnotīsē.
Šajā ritmā pulsejot tevi noburu kā fruntītā.
Ar tevi kā mūzējā jūtos,
tu skaties kā turistus lūrū.
Tā mitoloģiskā būtne,
tu poseidons un es ka udens.
Acis tev vētras zibeņas pīd,
un tā vēl balss man nāk pēr ponierību.
Un rīp, un rīp, jūtu kā ceļas tev adrenalīns.
Tu aizra man nāk palaikus doties man līdzi,
klūvuma garšu tik salda kā vīns.
Tikā prebrinoša no robežām brīva,
aldekls gaida kā akvareļi šķīdīs.
Tu zīmē man virsū rotas,
tev acis kā otas pāri man slīd.
Pāri man slīd.
Tu to vari,
vari,
vari,
vari teikt,
vari noklusēt.
Tu to vari, vari, vari, vari teist, no tu šeit.
Tu to vari,
vari,
vari,
vari teikt,
vari noklusēt.
Vari noklusēt.
Nesmukļu, ti jūsies ne,
mani gurni tevi hitnu tisej.
Šajā ritmā pulsējot,
tevi noburu kā frotite.